Par rokdarbiem

Knipelēšana

Knipelēšana

Viens no, manuprāt, skaistākajiem, smalkākajiem un greznākajiem rokdarbu veidiem ir knipelēšana. Ikdienā biežāk sastopamas knipelētas mežģīņu lentas, kas grezno tērpus vai galdautu malas, kā arī knipelēti dekoratīvi elementi, ko izmanto tērpu un aksesuāru rotāšanai. Nereti modes kolekcijās dizaineri izmanto tādus knipelētu mežģīņu elementus kā apkaklītes, aproces, matu rotas. Bet apģērbi, kas veidoti no knipelētām mežģīnēm, ir īsti mākslas darbi.

Latvijā knipelēto mežģīņu darināšanas amata prasmi popularizē un attīsta Knipelēto mežģīņu apvienība “Savija”, kuras vadītāja Gundega Zemture Pati Kids lasītājiem sniedz nelielu ieskatu šajā rokdarbu veidā.

No saulainās Itālijas

Lai kā neliktos, ka knipelētas mežģīnes rotājušas tērpus un interjeru daudzu gadsimtu garumā, knipelēšana ir visai jauns rokdarbu veids. “Par to darināšanas sākumu min 16. gadsimta otro pusi, kaut gan līdzīgi pinumi sastopami gan dažos mūsu arheoloģiskajos tērpos, gan koptu kultūrā,” atzīmē Gundega. Domas un viedokļi dalās, ko varētu uzskatīt par smalkā rokdarba šūpuļzemi, taču, visticamāk, tā bijusi saulainā Itālija, no kurienes knipelētu mežģīņu mākslu un prasmi pārņēma Rietumeiropas augstmaņu un muižnieku mežģīņu darinātāju darbnīcas un klosteri. “Iespējams, ka šo mežģīņu uzplaukums Itālijā ir saistīts ar metālapstrādes attīstību, kad iemācījās izgatavot kvalitatīvas kniepadatas,” norāda “Savija” vadītāja.

“Knipelētās mežģīnes ir novērtētas kā pasaules rokdarbu kultūras neatņemama sastāvdaļa un iekļautas UNESCO nemateriālās kultūras mantojuma saglabāšanas konvencijā. Tās joprojām ir labas gaumes un izsmalcinātības rādītājs. Piemēram, ar kvalitatīvām knipelētajām mežģīnēm rotāts kristību tērps varētu kļūt par visas dzimtas īpašo kristību tērpu paaudzēs,” atzīmē biedrības vadītāja.

Latviskie akcenti

Līdzīgi kā daudzi citi rokdarbu veidi, arī knipelēšana ar laiku “tuvinājās tautai”. “No augstmaņu un muižnieku mežģīņu darinātāju darbnīcām knipelēšanas prasmi apguva arī latvietes, ieviešot rakstos savas, latviskajai dzīvesziņai atbilstošas korekcijas,” norāda Gundega. Taču īsti šis rokdarbu veids Latvijā neiedzīvojās. Priekšroka tika dota tamborētām mežģīnēm. 20. gadsimtā ar ekskluzivitāti apvīto knipelēšanas prasmi Latvijā pārvaldīja vien nedaudzi meistari. “Knipelētās mežģīnes Latvijā atgriežas 20. gadsimta deviņdesmitajos gados, kaut citur Eiropā šāda pārrāvuma nav,” stāsta Gundega.

Savija

Knipelēto mežģīņu apvienībā “Savija” ir apvienojušies vairāki knipelētāji, kas attīsta knipelēšanas tradīcijas un popularizē šo rokdarbu veidu Latvijā. Biedrībā aktīvi darbojas 8-10 cilvēki, organizējot izstādes, piedaloties pasākumos, rīkojot demostrācijas un meistarklases. “Pie mūsu meistariem un skolotājiem ir mācījušies vairāki simti cilvēku, daži turpina knipelēt profesionāli, daļai tas ir devis iespēju radoši piepildīt savu brīvo laiku, kādam tā ir iespēja paskatīties uz dzīvi savādāk. Bet kādam – nozīmīgs solis rehabilitācijā pēc smagas slimības,” stāsta biedrības vadītāja. Knipelēšanas meistari ik gadu sastopami Brīvdabas muzeja gadatirgū un knipelēto mežģīņu seminārā–izstādē Pērnavā.

Smalkā vīšana un krustošana

“Lai knipelētu, ir nepieciešamas knipelītes – galdnieka izvirpotas vai pašu izgatavotas no atbilstoša resnuma zara, knipelēšanas spilvens – veltnis, ko arī var izgatavot pats, stingras kniepadatas ar pēc iespējas mazākām galviņām, paliktnis veltnim, lai tas strādājot stingri turētos vietā un neripotu prom,” par nepieciešamajiem darba piederumiem stāsta Gundega un uzsver: “Bet pirmkārt, nepieciešama cieša vēlēšanās un apņemšanās iemācīties un nepadoties, ja uzreiz nesanāk. Knipelēšanas darbības ir vienkāršas – vīšana un krustošana, kas iesākumā jāuztrenē.”

Jārēķinās, ka vienkāršākajai pīnītei ir nepieciešami četri diegi jeb divi knipelīšu pāri. Bet mežģīņu knipelēšanai to skaits var sasniegt pat vairākus simtus.

Tie, kas vēlas apgūt knipelēšanas pamatus, droši var vērsties biedrībā. Ik pa laikam tiek organizēti kursi, bet arī individuāls padoms un atbalsts nevienam nav liegts. Latviešu valodā ir izdota grāmata – “Knipelēšanas ābece” (1999. gadā ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu), kas grāmatnīcās vairs nav pieejama, bet to iespējams atrast bibliotēkās. Iedvesmai interesenti var ielūkoties biedrības dibinātājas Iras Ozolas grāmatā “Rotaļas ar zīmēm”, kurā autores pausto par zīmēm un to lomu cilvēka dzīvē papildina “Savija” meistaru autordarbu foto – knipelētas mežģīnes ar rakstu zīmēm.

Plašs informācijas resurss ir internets, kurā apraksti, raksti un shēmas, kā arī video pamācības pieejamas dažādās svešvalodās. “Protams, efektīvāk, ja vismaz pirmā nodarbība ir kopā ar meistaru, kas ierāda kustības un darbošanās knifus. Tālāk var mācīties arī attālināti, pa laikam saņemot uzdevumu ar instrukcijām un pēc tam atrādot meistaram,” noslēgumā uzsver “Savija” vadītāja Gundega Zemture.

Foto: no Gundegas Zemtures personīgā arhīva